Ir augusts, kad debesis šķiet tik lielas, jo visas zvaigznes tajās ir tik augstu, augstu. Bet vēl augstāk par tām tur, mūžībā, mājo Dievs, kam mēs ļoti, ļoti ticam un piesaucam grūtos un skumju pilnos brīžos. Viņš dāvā cerību un savu mīlestību un sniedz mierinājumu tad, kad nākas atvadīties un zūd cerības šaisaulē tikties ar kādu tuvu un mīļu cilvēku.
4. augustā Mūžībā devās Vītolu fonda ziedotāja Biruta Celma, neparasti gaišs un labestīgs cilvēks. Savu mūžu, kurā netrūka bēdu, nelaimju un skumju, viņa nodzīvoja, ticot un paļaujoties uz Dievu. Iespējams, tāpēc Birutas kundze spēja būt tik mīļa, saprotoša, pacietīga, kaut arī Liktenis viņai bija lēmis ne mazums grūtu stundu.
Kad viņa devās prom no Latvijas, nomira viņas mazais dēliņš, kuram nav pat savas kapa vietas, jo viņš tika izmests pa logu, tika zaudēts arī dzīvesbiedrs, zaudētas mājas un Tēvzeme… Tomēr svešumā, Anglijā, laimējās sastapt tautieti Arvedu Celmu, un turpmākie gadi tika pavadīti saskaņā un mīlestībā. Arveds Celms pēc studijām Mansfīldas koledžā tika ordinēts par mācītāju Londonā Svētās Annas baznīcā, vēlāk viņu iecēla par Baznīcas pārvaldes Lielbritānijā vikāru. Tad ģimene devās uz Kanādu, kur brīvajā laikā abi kopā ar Birutu aktīvi piedalījās “Daugavas vanagu” darbā. Sešdesmit gadu kopdzīves laikā Birutas kundze Arvedam bija neatlaidīga un centīga palīdze visās dzīves jomās.
2004. gada pavasarī Celmu ģimene atgriezās dzimtenē. Viņi dzīvoja savā mājā – Rīgā, Pārdaugavā. Kad astoņdesmit septiņu gadu vecumā Arveds aizgāja mūžībā, Birutas kundze nodibināja mācītāja Arveda Celma piemiņas stipendiju. Kopā ir atbalstīti seši jaunieši no Ventspils novada – Agnese Razgaite absolvēja ekonomikas studijas, Toms Zariņš izstudēja būvniecību, Anda Arbidāne – medicīnu, Reinis Rohbahs – buvniecību, Anna Brokāne – klavierspēli. Šajā gadā Biruta ļoti vēlējās atbalstīt kādu teoloģijas studentu, un stipendija tika piešķirta pēdēja kursa studentei Bellai Briškai, kura jūnijā studijas absolvēja. Stipendiāte Agnese Razgaite atvadoties raksta: “Uzzinot, ka Birutas Celmas laiks šaisaulē ir noslēdzies, mani pārņem skumjas, jo esam palikuši par vienu dāsnu un sirdssiltu, inteliģentu un garīgu cilvēku mazāk. Bet viņas un viņas vīra vārda piemiņa ir palikusi, jo pateicoties Birutas kundzes dāsnajai vēlmei, viena Latvijas studente 11 gadus atpakaļ guva iespēju studēt, kas bija viens no nozīmīgākajiem pamatakmeņiem, lai uzbūvētu stabilu pamatu profesionālajai izaugsmei. Bet ne tikai. Šī studente iepazinās ar nesavtību un patiesu sirsnību, cik tā ir īsta un klātesoša. Pamatvērtībām, kas būtiski ietekmēja skatījumu uz lietām un radīja izpratni par nepieciešamību atbalstīt līdzcilvēkus. Šī studente biju es, kurai bija dota iespēja saņemt Birutas dāvāto labestību. Paldies viņai par to! Paldies par iespēju saņemt labo, lai to dāvātu tālāk nākamajām paaudzēm!”
Vītolu fondā Birutas kundze bija allaž mīļi gaidīts viesis. Viņa vienmēr prata pateikt labākos un sirsnīgākos vārdus, stiprināt un mierināt, kad tas bija nepieciešams. Kopā tika atzīmētas arī dzimšanas dienas un vārda dienas. Bet īstu svētku sajūtu viņa prata uzburt fonda rīkotajās senioru jeb sudraba fonda Ziemassvētku ballītēs. Ik reizi viņa svētīja fonda darbu, vēlēja veiksmi un izdošanos, un šie laba vēlējumi vienmēr piepildījās, jo Dieva zīmei latviešu dzīvesziņā vistuvāk, šķiet, stāvēja viņa. Birutas kundzi visu mūžu vadīja ticība Dievam – gan kristīgajam, gan mūsu tautas lolotajam – tam taisnīgajam, visu tikumu veicinātājam, augstāko padomu devējam. Viņa pati prata un mācīja citiem dzīvot pateicībā Dievam par visu, bet galvenokārt par to, ka mums visiem ir iespēja dzīvot brīvā Tēvzemē.
Vītolu fondā Birutu Celmu mēdza dēvēt par sargeņģeli – tik gaiši pat visdrūmākajā dienā kļuva, kad vērās durvis un tajās smaidoša parādījās Birutas kundze. Tā vairs nenotiks, jo viņa ir devusies pie saviem mīļajiem – pie dēla, kura piemiņai Likteņdārzā aug un zaļo pašas stādītais kociņš, pie vīra, kurš rāmi dus tepat Latvijā – Meža kapos, pie citiem tuvajiem, kuri garajos dzīves gados bijuši sastapti un iemīlēti.
Tik gaišas, tik spilgti baltas ir zvaignes tumšajās augusta debesīs, un pa baltu, baltu ceļu turp šobrīd dodas tik ļoti, ļoti balta dvēselīte, lai mums no tās nezināmās tālienes mūžam sūtītu savu svētību un mīlestību. Lai gaišs un balts ceļš mūžībā!